Lūk, svētais krusts — tas glābiņš mums,
nav aptverams tā noslēpums:
pie sāpju krusta Jēzus mirst,
no nāves šīs mums dzīve dzimst.

 

 Šķēps viņam Sirdi pārdūris,
 lai pilnīgs būtu upuris:
 un Asins svētā no tās plūst,
 kas atpestī no grēkiem mūs.

 

Jau piepildīts un noticis,
ko Kristus bija sacījis:
„Kad, krustā pacelts, nomiršu,
pie sevis visus pievilkšu.”

 

 Gaišs tagad mirdzi, svētais krusts,
 šis mirdzums tavs vairs nevar zust,
 jo cēlies lielā godā tu
 ar Jēzu, tevī piekaltu!

 

Ar tevi kopā augšup celts
daudz lielāks dārgums nekā zelts:
tas piedod grēku parādus,
no elles sargā ticīgos.

 

 Ak, krusts, tu mūsu cerība,
 ikvienu aizved mūžībā,
 kur Dieva labvēlību jūt
 un grēcinieku vainas zūd!

 

Tev, pestīšanas pirmavots,
Dievs Trīsvienīgais, mūžam gods!
Ar krustu sniedz mums uzvaru
un slavas pilnu atalgu!

Ak pestītāj, mans labais, ar ērkšķiem kronētais,
mans Glābējs dievišķīgais, pie krusta mirstošais!
Tev, agrāk godā celtam un ļaužu slavētam,
nu, apsmietam un peltam, ir jāmirst atstātam.

 

 Ak, vaigs, kas citkārt godāts, tik ļoti dievināts,
 nu ļaužu tiesā nievāts, tik sists un nicināts!
 Cik bāls un vājš Tu kļuvis! Tavs acu gaišums dziest;
 Tu pārmērīgi guris, kā vēl tā vari ciest!

 

Ak, Kungs, Tavs skatiens možais, tavs acu mirdzums svēts
un vaigs Tavs apgarotais ir sāpju aizēnots!
Tu smagās nāves mokās bez spēka palicis,
un, pacelts krusta kokā, jau esi izdzisis.

 

 Bet ko Tu cietis esi, es daudzkārt pelnīji:
 tos grēkus, ko Tu nesi, es esmu darījis.
 Pret Tevi esmu vainīgs: man ļoti sāpīgi,
 es lūdzu: — esi saudzīgs un piedod žēlīgi!

 
No sirds Tev paldies saku, mans labais Pestītāj,
ka, nesdams sāpju nastu, Tu mani neatstāj!
Ļauj uzticībā steigties pie Tevis, labais Draugs,  
un Tavās brūces tverties, kad nāve mani sauks!

 

 Kad beigu brīdis klātu, no manis nešķiries;
 dod mirstot drošu prātu, ja sāku šaubīties!
 Kad apskauts nāves rokām, es padots nespēkam,
 tad atpestī no mokām caur savām ciešanām.

Kas gan novērtēt var grūto
Pestītāja nāvi rūgto?
Māte, bēdās izmisusi,
stāv zem krusta noskumusi.

 

  Dieva Dēls kā Cilvēks īstais
krusta nāvē mirst kā ļaundars.
Sāpes apņem manu sirdi,
vainīgs esmu, Jēzu, dzirdi!

 Tikai Pestītājs var glābt mūs,
krustā sists kas tika par mums.
Viņš ar lielu mīlestību
pieņem katru grēcinieku.

 

  Neviens cilvēks nav bez grēka,
tādēļ Kunga brūču spēkā,
lai mēs sevī spēkus rodam,
dzīvot Pestītāja godam.

 

Raud’, raud’, dvēsele, raud’ par katru grēku,
raud’, kamēr jūti vēl tu sevī spēku!

 Raud’, redzot grūtās Pestītāja mokas,
 caurdurtas naglām viņa kājas, rokas.

 

Viss vaigs tam sasists, pārklāts asinis sviedriem.
Visapkārt zaimi, ienaidnieku kliegti.

 Tam svētās lūpas dega lielās sāpēs,
 ik mirklis viņam pilns ar asins sāpēm.

 

Ass zobens sānā pašu sirdi skāris,
gulst pierei svētai ērkšķu vainags pāri.

 Pie krusta miris, guldīts bija kapā
 mocekļa nāvi cietis mūsu labā.

 

Raud’, raud’, dvēsele, redzot cik Dievs žēlīgs!
Viņš visu atdot ir par tevi spējīgs.

 Par ļaužu grēkiem grūtās mokās gāja,
 Bet tevi, cilvēk, mīlēt nepārstāja.

 

Dievs — Cilvēks savu dzīvi upurēja,
grēcīgos ļaudis ar to atpestīja.

  Raud’, raud’, dvēsele, raud’ par katru grēku,
  raud’, kamēr jūti vēl tu sevī spēku.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai es ko ļaunu jums kad izdarīju?
Gribēju dāvāt visiem debess prieku:
ceļu jūs rādāt man uz nāves vietu.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai kādu sāpi es jums sagādāju?
 Pacēlu es jūs visām tautām pāri —
 uz manu nāvi tagad visi kāri.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai Dieva spēku es jums nerādīju?
Varējāt pāriet sausām kājām jūru:
vienīgi naidu tagad apkārt jūtu.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai labvēlību es jums nedāvāju?
 Baroju jūs pat tuksnesī ar mannu.
 Bet vai kāds vērtē žēlastību manu?

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai tad uz labu es jūs nevadīju?
Sargāju jūs visus no ienaidniekiem —
mani jūs stādāt blakus noziedzniekiem.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai kādu dvēs’li aizmirsis es biju?
 Ūdeni slāpēs jums no klints devu:
 Pašam man sniedzat etiķi, lai dzeru.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai jūsu labā visu nedarīju?
Ievedu es jūs zemē Apsolītā,
man liekat nomirt vietā nesvētītā.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai labsirdību es jums nerādīju?
 Audzēju jūs kā dārznieks vīna koku:
 nepasniedz tagad man neviens pat roku.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai labu darīt es jums nemācīju?
Trīs gadi es kā Dievs jums palīdzēju —
dzīvību tagad par jums upurēju. 

 Ļaudis, jūs mīļie, kas vēl būtu darāms?
 Sūtību savu pildīju, cik varams.
 Ak, labais Jēzu, mēs pie Tevis ejam,
 pie Tavām kājām asaras mēs lejam.

Dievs Kungs, mēs Tevi lūdzam pazemīgi,
atzīstam vainas savas vaļsirdīgi.
Piedod mums, Jēzu, visus mūsu grēkus,
stiprini savu ļaužu vājos spēkus!

 Dod, lai mēs Tevi stipri iemīlētu
 un savas dienas svēti pavadītu!
 Atļauj pēc nāves ieraudzīt mums Tevi,
 svētlaimi iegūt, ko mums nopelnīji! 

Kungs, piesists krustā, miris rūgtā nāvē,
atpestīt Tevi Jēzus bija nācis.

 Ak, Kungs, esi Tu man žēlīgs!
 Ak, vai! Esmu cilvēka grēcīgs.

 

Tu mūsu grēkus paņēmi uz sevis,
biķeri dzēri, kuru Tēvs bij’ devis.

 Ak, Kungs…

 

Tu par mums, ļaudīm, cieti grūtas mokas;
naglām pārdurtas Tavas kājas, rokas.

 Ak, Kungs….

 

Ass ērkšķu vainags rotā galvu Tavu,
ik katrā ērkšķī redzu grēku savu.

 Ak, Kungs…

 

Gribu pie Tava svētā Krusta raudāt,
te visus grēkus, visas vainas atstāt.

 Ak, Kungs…

 

Caur savām mokām svētību man sūti,
dod spēku panest dzīves krustu grūtu!

 Ak, Kungs…

 

Gribu, ak, Jēzu, Tavs es vienmēr palikt,
lai varu Tevi debess mājās satikt.

 Ak, Kungs…

 

Stiprini mani, Kungs, ar savu Miesu,
mirstot kad iešu es uz Tavu tiesu.

Ak, Kungs…