Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai es ko ļaunu jums kad izdarīju?
Gribēju dāvāt visiem debess prieku:
ceļu jūs rādāt man uz nāves vietu.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai kādu sāpi es jums sagādāju?
 Pacēlu es jūs visām tautām pāri —
 uz manu nāvi tagad visi kāri.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai Dieva spēku es jums nerādīju?
Varējāt pāriet sausām kājām jūru:
vienīgi naidu tagad apkārt jūtu.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai labvēlību es jums nedāvāju?
 Baroju jūs pat tuksnesī ar mannu.
 Bet vai kāds vērtē žēlastību manu?

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai tad uz labu es jūs nevadīju?
Sargāju jūs visus no ienaidniekiem —
mani jūs stādāt blakus noziedzniekiem.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai kādu dvēs’li aizmirsis es biju?
 Ūdeni slāpēs jums no klints devu:
 Pašam man sniedzat etiķi, lai dzeru.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai jūsu labā visu nedarīju?
Ievedu es jūs zemē Apsolītā,
man liekat nomirt vietā nesvētītā.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai labsirdību es jums nerādīju?
 Audzēju jūs kā dārznieks vīna koku:
 nepasniedz tagad man neviens pat roku.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai labu darīt es jums nemācīju?
Trīs gadi es kā Dievs jums palīdzēju —
dzīvību tagad par jums upurēju. 

 Ļaudis, jūs mīļie, kas vēl būtu darāms?
 Sūtību savu pildīju, cik varams.
 Ak, labais Jēzu, mēs pie Tevis ejam,
 pie Tavām kājām asaras mēs lejam.

Dievs Kungs, mēs Tevi lūdzam pazemīgi,
atzīstam vainas savas vaļsirdīgi.
Piedod mums, Jēzu, visus mūsu grēkus,
stiprini savu ļaužu vājos spēkus!

 Dod, lai mēs Tevi stipri iemīlētu
 un savas dienas svēti pavadītu!
 Atļauj pēc nāves ieraudzīt mums Tevi,
 svētlaimi iegūt, ko mums nopelnīji!