Raud’, raud’, dvēsele, raud’ par katru grēku,
raud’, kamēr jūti vēl tu sevī spēku!

 Raud’, redzot grūtās Pestītāja mokas,
 caurdurtas naglām viņa kājas, rokas.

 

Viss vaigs tam sasists, pārklāts asinis sviedriem.
Visapkārt zaimi, ienaidnieku kliegti.

 Tam svētās lūpas dega lielās sāpēs,
 ik mirklis viņam pilns ar asins sāpēm.

 

Ass zobens sānā pašu sirdi skāris,
gulst pierei svētai ērkšķu vainags pāri.

 Pie krusta miris, guldīts bija kapā
 mocekļa nāvi cietis mūsu labā.

 

Raud’, raud’, dvēsele, redzot cik Dievs žēlīgs!
Viņš visu atdot ir par tevi spējīgs.

 Par ļaužu grēkiem grūtās mokās gāja,
 Bet tevi, cilvēk, mīlēt nepārstāja.

 

Dievs — Cilvēks savu dzīvi upurēja,
grēcīgos ļaudis ar to atpestīja.

  Raud’, raud’, dvēsele, raud’ par katru grēku,
  raud’, kamēr jūti vēl tu sevī spēku.