Par mani grūtas mokas
pie krusta cieti Tu;
par to es Tavās rokās
pats sevi atdodu.

Ka radu Tevi vēlu,
nu žēlums manī līst,
sirds sāp, ka Dieva Dēlu
vēl daudzi nepazīst.
 

Mūs mīlēdams, Tu ļāvi
sev atņemt dzīvību,
un tādēļ Tavu nāvi
es vienmēr pieminu.
 

Tu mīlestībā kvēlo,
kaut sirdis daudziem salst:
kā rūpīgs dārznieks žēlo
pat zaru to, kas kalst.
 

Es iešu ceļu īstu,
lai būtu pateicīgs;
kaut visi Tevi nīstu,
es būšu uzticīgs.
 

Ar mīlestību kvēlu
es vienmēr dzīvošu,
līdz Tevi, Dieva Dēlu,
es vaigā skatīšu.
 

Es ļoti lūdzu Tevi:
jel mani neatstāj,
ļauj kopā būt ar Tevi,
kad sirds jau elpot stāj.
 

Lai arī mani brāļi
pie Tevis visi nāk,
un, kas vēl tagad tālu,
lai Tevi atrast māk.