Par mani grūtas mokas
pie krusta cieti Tu;
par to es Tavās rokās
pats sevi atdodu.

Ka radu Tevi vēlu,
nu žēlums manī līst,
sirds sāp, ka Dieva Dēlu
vēl daudzi nepazīst.
 

Mūs mīlēdams, Tu ļāvi
sev atņemt dzīvību,
un tādēļ Tavu nāvi
es vienmēr pieminu.
 

Tu mīlestībā kvēlo,
kaut sirdis daudziem salst:
kā rūpīgs dārznieks žēlo
pat zaru to, kas kalst.
 

Es iešu ceļu īstu,
lai būtu pateicīgs;
kaut visi Tevi nīstu,
es būšu uzticīgs.
 

Ar mīlestību kvēlu
es vienmēr dzīvošu,
līdz Tevi, Dieva Dēlu,
es vaigā skatīšu.
 

Es ļoti lūdzu Tevi:
jel mani neatstāj,
ļauj kopā būt ar Tevi,
kad sirds jau elpot stāj.
 

Lai arī mani brāļi
pie Tevis visi nāk,
un, kas vēl tagad tālu,
lai Tevi atrast māk.  
 

Nāc pie Jēzus savās bēdās,
lai sev spēku rast.
Tev būs Pestītāja pēdās
krustu nest (krustu nest)*.

 

Redzi Jēzus krusta mokas,
— liels Tā sāpju mērs!
Tevis dēļ viņš izstiepj rokas,
— Dievs Jērs (Dieva Jērs).

 

Tavu grēku dēļ viņš sevi
nāvei atdevis.
Dieva Dēls tik ļoti tevi
mīlējis (mīlējis).

 

Viņš no krusta tavas bēdas
visas mazinās.
Tavā sirdī jaunus spēkus
modinās (modinās).

 

Dieva Kunga žēlastība
tev no krusta nāk.
Sirdī miers un paļāvība
atdzimt sāk (atdzimt sāk).

  * Iekavās dotais atkārtojums izmantojams M. Celminska melodijā.

 

Kas gan tevi, jēzu, saitēs sēja
un par Tevi necienīgi smēja?

 

Manu grēku vaina tā,
piedod, labais Pestītāj!
(atkārto divas reizes)

Kāpēc galvā ērkšķu kroni lika
un ar dūrēm Tevi vaigā sita?

 

Manu grēku…

 

Kā gan tiki notiesāts uz nāvi,
visu atstāts, krusta ceļā gāji?

 

Manu grēku…

 

Kad tev krustā kala kājas, rokas,
Vai Tev nebij jācieš lielas mokas?

 

Manu grēku…

 

Tev pat mirstot ļaudis visu liedza:
Tavās slāpēs rūgtu žulti sniedza.

 

Manu grēku…

 

Kāpēc debess mājās nepaliki,
Ja Tu savā tautā vajāts tiki?

 

Manu grēku…  

Eņģeļi, raudiet, raudiet debess gari,
asaras jūsu plūst lai zemei pāri!
Raudiet par nāvi, raudiet jūs pie kapa,
kur dusēs miesa jūsu Kunga labā!

 

Raudi, tu saule! Raudi, mēness, žēli!
Nodzēsiet, zvaigznes, savu spožo kvēli!
Raud’, debess plašums, gaismas apmirdzētais,
jo krustā pacelts Dieva Dēls vissvētais.

 

Raudi, tu visa, skaistā zemes rota,
kas tevim, cilvēk, Radītāja dota!
Asarām rūgtām raudi, zeme visa,
visaugstā Kunga dzīvība jau dzisa!

 

Raudiet, jūs, putni! Lopi, raudiet, žēli,
arī jūs visi, brīvie meža zvēri!
Apraudiet Kungu, visas būtnes dabā,
Viņš daudzi veicis arī jūsu labā.

 

Raudi, tu zeme, Dieva Dēls kur gāja,
kad pestīšanu visiem sludināja!
Asaras, līstiet visur, kur viņš stāja,
un savus ļaudis apkārt pulcināja!

 

Raudi, kalns svētais, goda, slavas cienīgs —
līdz Kristus nāvei biji mazs un niecīgs!
Pār tevi Svētā Asins straumēm lija,
Kad debess Valdnieks krustā piekalts bija.

 

Raudi, kaps tumšais, izkalts akmens radzē,
Kungs tevī guldīts, stāvi viņa sardzē!
Piecelsies Kristus, nāves vara zudīs,
Radība visa Dieva spēku jutīs.

 

Raudi, tu, cilvēk, viltībai kas ļāvies,
stiprini sevi, grēkam pretī stājies,
asarās žēlās krusta priekšā lūdzies,
mīļajam Dievam savas vainas sūdzi! 

Lūk, svētais krusts — tas glābiņš mums,
nav aptverams tā noslēpums:
pie sāpju krusta Jēzus mirst,
no nāves šīs mums dzīve dzimst.

 

 Šķēps viņam Sirdi pārdūris,
 lai pilnīgs būtu upuris:
 un Asins svētā no tās plūst,
 kas atpestī no grēkiem mūs.

 

Jau piepildīts un noticis,
ko Kristus bija sacījis:
„Kad, krustā pacelts, nomiršu,
pie sevis visus pievilkšu.”

 

 Gaišs tagad mirdzi, svētais krusts,
 šis mirdzums tavs vairs nevar zust,
 jo cēlies lielā godā tu
 ar Jēzu, tevī piekaltu!

 

Ar tevi kopā augšup celts
daudz lielāks dārgums nekā zelts:
tas piedod grēku parādus,
no elles sargā ticīgos.

 

 Ak, krusts, tu mūsu cerība,
 ikvienu aizved mūžībā,
 kur Dieva labvēlību jūt
 un grēcinieku vainas zūd!

 

Tev, pestīšanas pirmavots,
Dievs Trīsvienīgais, mūžam gods!
Ar krustu sniedz mums uzvaru
un slavas pilnu atalgu!

Ak pestītāj, mans labais, ar ērkšķiem kronētais,
mans Glābējs dievišķīgais, pie krusta mirstošais!
Tev, agrāk godā celtam un ļaužu slavētam,
nu, apsmietam un peltam, ir jāmirst atstātam.

 

 Ak, vaigs, kas citkārt godāts, tik ļoti dievināts,
 nu ļaužu tiesā nievāts, tik sists un nicināts!
 Cik bāls un vājš Tu kļuvis! Tavs acu gaišums dziest;
 Tu pārmērīgi guris, kā vēl tā vari ciest!

 

Ak, Kungs, Tavs skatiens možais, tavs acu mirdzums svēts
un vaigs Tavs apgarotais ir sāpju aizēnots!
Tu smagās nāves mokās bez spēka palicis,
un, pacelts krusta kokā, jau esi izdzisis.

 

 Bet ko Tu cietis esi, es daudzkārt pelnīji:
 tos grēkus, ko Tu nesi, es esmu darījis.
 Pret Tevi esmu vainīgs: man ļoti sāpīgi,
 es lūdzu: — esi saudzīgs un piedod žēlīgi!

 
No sirds Tev paldies saku, mans labais Pestītāj,
ka, nesdams sāpju nastu, Tu mani neatstāj!
Ļauj uzticībā steigties pie Tevis, labais Draugs,  
un Tavās brūces tverties, kad nāve mani sauks!

 

 Kad beigu brīdis klātu, no manis nešķiries;
 dod mirstot drošu prātu, ja sāku šaubīties!
 Kad apskauts nāves rokām, es padots nespēkam,
 tad atpestī no mokām caur savām ciešanām.

Kas gan novērtēt var grūto
Pestītāja nāvi rūgto?
Māte, bēdās izmisusi,
stāv zem krusta noskumusi.

 

  Dieva Dēls kā Cilvēks īstais
krusta nāvē mirst kā ļaundars.
Sāpes apņem manu sirdi,
vainīgs esmu, Jēzu, dzirdi!

 Tikai Pestītājs var glābt mūs,
krustā sists kas tika par mums.
Viņš ar lielu mīlestību
pieņem katru grēcinieku.

 

  Neviens cilvēks nav bez grēka,
tādēļ Kunga brūču spēkā,
lai mēs sevī spēkus rodam,
dzīvot Pestītāja godam.

 

Raud’, raud’, dvēsele, raud’ par katru grēku,
raud’, kamēr jūti vēl tu sevī spēku!

 Raud’, redzot grūtās Pestītāja mokas,
 caurdurtas naglām viņa kājas, rokas.

 

Viss vaigs tam sasists, pārklāts asinis sviedriem.
Visapkārt zaimi, ienaidnieku kliegti.

 Tam svētās lūpas dega lielās sāpēs,
 ik mirklis viņam pilns ar asins sāpēm.

 

Ass zobens sānā pašu sirdi skāris,
gulst pierei svētai ērkšķu vainags pāri.

 Pie krusta miris, guldīts bija kapā
 mocekļa nāvi cietis mūsu labā.

 

Raud’, raud’, dvēsele, redzot cik Dievs žēlīgs!
Viņš visu atdot ir par tevi spējīgs.

 Par ļaužu grēkiem grūtās mokās gāja,
 Bet tevi, cilvēk, mīlēt nepārstāja.

 

Dievs — Cilvēks savu dzīvi upurēja,
grēcīgos ļaudis ar to atpestīja.

  Raud’, raud’, dvēsele, raud’ par katru grēku,
  raud’, kamēr jūti vēl tu sevī spēku.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai es ko ļaunu jums kad izdarīju?
Gribēju dāvāt visiem debess prieku:
ceļu jūs rādāt man uz nāves vietu.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai kādu sāpi es jums sagādāju?
 Pacēlu es jūs visām tautām pāri —
 uz manu nāvi tagad visi kāri.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai Dieva spēku es jums nerādīju?
Varējāt pāriet sausām kājām jūru:
vienīgi naidu tagad apkārt jūtu.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai labvēlību es jums nedāvāju?
 Baroju jūs pat tuksnesī ar mannu.
 Bet vai kāds vērtē žēlastību manu?

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai tad uz labu es jūs nevadīju?
Sargāju jūs visus no ienaidniekiem —
mani jūs stādāt blakus noziedzniekiem.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai kādu dvēs’li aizmirsis es biju?
 Ūdeni slāpēs jums no klints devu:
 Pašam man sniedzat etiķi, lai dzeru.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai jūsu labā visu nedarīju?
Ievedu es jūs zemē Apsolītā,
man liekat nomirt vietā nesvētītā.

 Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
 Vai labsirdību es jums nerādīju?
 Audzēju jūs kā dārznieks vīna koku:
 nepasniedz tagad man neviens pat roku.

Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai labu darīt es jums nemācīju?
Trīs gadi es kā Dievs jums palīdzēju —
dzīvību tagad par jums upurēju. 

 Ļaudis, jūs mīļie, kas vēl būtu darāms?
 Sūtību savu pildīju, cik varams.
 Ak, labais Jēzu, mēs pie Tevis ejam,
 pie Tavām kājām asaras mēs lejam.

Dievs Kungs, mēs Tevi lūdzam pazemīgi,
atzīstam vainas savas vaļsirdīgi.
Piedod mums, Jēzu, visus mūsu grēkus,
stiprini savu ļaužu vājos spēkus!

 Dod, lai mēs Tevi stipri iemīlētu
 un savas dienas svēti pavadītu!
 Atļauj pēc nāves ieraudzīt mums Tevi,
 svētlaimi iegūt, ko mums nopelnīji! 

Kungs, piesists krustā, miris rūgtā nāvē,
atpestīt Tevi Jēzus bija nācis.

 Ak, Kungs, esi Tu man žēlīgs!
 Ak, vai! Esmu cilvēka grēcīgs.

 

Tu mūsu grēkus paņēmi uz sevis,
biķeri dzēri, kuru Tēvs bij’ devis.

 Ak, Kungs…

 

Tu par mums, ļaudīm, cieti grūtas mokas;
naglām pārdurtas Tavas kājas, rokas.

 Ak, Kungs….

 

Ass ērkšķu vainags rotā galvu Tavu,
ik katrā ērkšķī redzu grēku savu.

 Ak, Kungs…

 

Gribu pie Tava svētā Krusta raudāt,
te visus grēkus, visas vainas atstāt.

 Ak, Kungs…

 

Caur savām mokām svētību man sūti,
dod spēku panest dzīves krustu grūtu!

 Ak, Kungs…

 

Gribu, ak, Jēzu, Tavs es vienmēr palikt,
lai varu Tevi debess mājās satikt.

 Ak, Kungs…

 

Stiprini mani, Kungs, ar savu Miesu,
mirstot kad iešu es uz Tavu tiesu.

Ak, Kungs…