Ja visi Tevi atstātu,
es Tevi neatstāšu!
Mans Pestītāj, kur iesi Tu,
es visur līdzi iešu
(pēdējās rindiņas divas katrā pantiņā atkārto divas reizes)

Uz Kalvāriju iešu es
ar Tevi, Jēzu Kristu,
ja arī mani pasaule
pie krusta koka sistu

Ne tādēļ Tev es sekošu,
lai svētlaimi sev gūtu,
bet gan lai Tavās ciešanās
ar Tevi vienots būtu

Kas zemes gods un greznība,
ja nav tur Pestītāja?
Mans prieks un gaišā laimība
pie krustā sistā kājām

Kungs Jēzu, manu pavadi,
šīs zemes ceļus ejot,
un Tēva mājās aizvadi, 
kad kājas pagurs ceļot. 

Par mani grūtas mokas
pie krusta cieti Tu;
par to es Tavās rokās
pats sevi atdodu.

Ka radu Tevi vēlu,
nu žēlums manī līst,
sirds sāp, ka Dieva Dēlu
vēl daudzi nepazīst.
 

Mūs mīlēdams, Tu ļāvi
sev atņemt dzīvību,
un tādēļ Tavu nāvi
es vienmēr pieminu.
 

Tu mīlestībā kvēlo,
kaut sirdis daudziem salst:
kā rūpīgs dārznieks žēlo
pat zaru to, kas kalst.
 

Es iešu ceļu īstu,
lai būtu pateicīgs;
kaut visi Tevi nīstu,
es būšu uzticīgs.
 

Ar mīlestību kvēlu
es vienmēr dzīvošu,
līdz Tevi, Dieva Dēlu,
es vaigā skatīšu.
 

Es ļoti lūdzu Tevi:
jel mani neatstāj,
ļauj kopā būt ar Tevi,
kad sirds jau elpot stāj.
 

Lai arī mani brāļi
pie Tevis visi nāk,
un, kas vēl tagad tālu,
lai Tevi atrast māk.  
 

Nāc pie Jēzus savās bēdās,
lai sev spēku rast.
Tev būs Pestītāja pēdās
krustu nest (krustu nest)*.

Redzi Jēzus krusta mokas,
— liels Tā sāpju mērs!
Tevis dēļ viņš izstiepj rokas,
— Dievs Jērs (Dieva Jērs).

Tavu grēku dēļ viņš sevi
nāvei atdevis.
Dieva Dēls tik ļoti tevi
mīlējis (mīlējis).

Viņš no krusta tavas bēdas
visas mazinās.
Tavā sirdī jaunus spēkus
modinās (modinās).

Dieva Kunga žēlastība
tev no krusta nāk.
Sirdī miers un paļāvība
atdzimt sāk (atdzimt sāk).

  * Iekavās dotais atkārtojums izmantojams M. Celminska melodijā.

Kas gan tevi, jēzu, saitēs sēja
un par Tevi necienīgi smēja?

Manu grēku vaina tā,
piedod, labais Pestītāj!
(atkārto divas reizes)

Kāpēc galvā ērkšķu kroni lika
un ar dūrēm Tevi vaigā sita?

Manu grēku…

Kā gan tiki notiesāts uz nāvi,
visu atstāts, krusta ceļā gāji?

Manu grēku…

Kad tev krustā kala kājas, rokas,
Vai Tev nebij jācieš lielas mokas?

Manu grēku…

Tev pat mirstot ļaudis visu liedza:
Tavās slāpēs rūgtu žulti sniedza.

Manu grēku…

Kāpēc debess mājās nepaliki,
Ja Tu savā tautā vajāts tiki?

Manu grēku…  

Eņģeļi, raudiet, raudiet debess gari,
asaras jūsu plūst lai zemei pāri!
Raudiet par nāvi, raudiet jūs pie kapa,
kur dusēs miesa jūsu Kunga labā!

Raudi, tu saule! Raudi, mēness, žēli!
Nodzēsiet, zvaigznes, savu spožo kvēli!
Raud’, debess plašums, gaismas apmirdzētais,
jo krustā pacelts Dieva Dēls vissvētais.

Raudi, tu visa, skaistā zemes rota,
kas tevim, cilvēk, Radītāja dota!
Asarām rūgtām raudi, zeme visa,
visaugstā Kunga dzīvība jau dzisa!

Raudiet, jūs, putni! Lopi, raudiet, žēli,
arī jūs visi, brīvie meža zvēri!
Apraudiet Kungu, visas būtnes dabā,
Viņš daudzi veicis arī jūsu labā.

Raudi, tu zeme, Dieva Dēls kur gāja,
kad pestīšanu visiem sludināja!
Asaras, līstiet visur, kur viņš stāja,
un savus ļaudis apkārt pulcināja!

Raudi, kalns svētais, goda, slavas cienīgs —
līdz Kristus nāvei biji mazs un niecīgs!
Pār tevi Svētā Asins straumēm lija,
Kad debess Valdnieks krustā piekalts bija.

Raudi, kaps tumšais, izkalts akmens radzē,
Kungs tevī guldīts, stāvi viņa sardzē!
Piecelsies Kristus, nāves vara zudīs,
Radība visa Dieva spēku jutīs.

Raudi, tu, cilvēk, viltībai kas ļāvies,
stiprini sevi, grēkam pretī stājies,
asarās žēlās krusta priekšā lūdzies,
mīļajam Dievam savas vainas sūdzi! 

Lūk, svētais krusts — tas glābiņš mums,
nav aptverams tā noslēpums:
pie sāpju krusta Jēzus mirst,
no nāves šīs mums dzīve dzimst.

 Šķēps viņam Sirdi pārdūris,
 lai pilnīgs būtu upuris:
 un Asins svētā no tās plūst,
 kas atpestī no grēkiem mūs.

Jau piepildīts un noticis,
ko Kristus bija sacījis:
„Kad, krustā pacelts, nomiršu,
pie sevis visus pievilkšu.”

 Gaišs tagad mirdzi, svētais krusts,
 šis mirdzums tavs vairs nevar zust,
 jo cēlies lielā godā tu
 ar Jēzu, tevī piekaltu!

Ar tevi kopā augšup celts
daudz lielāks dārgums nekā zelts:
tas piedod grēku parādus,
no elles sargā ticīgos.

 Ak, krusts, tu mūsu cerība,
 ikvienu aizved mūžībā,
 kur Dieva labvēlību jūt
 un grēcinieku vainas zūd!

Tev, pestīšanas pirmavots,
Dievs Trīsvienīgais, mūžam gods!
Ar krustu sniedz mums uzvaru
un slavas pilnu atalgu!